Atbrīvoties no pagātnes nastas

Šādā veidā iespējams atbildēt uz daudziem būtiskiem jautājumiem, no kuriem svarīgākais – vai man patiešām to vajag? Drēbes, mīļlietiņas, draudzeni, ar kuru sen nav nekā kopēja, nodarbošanos, kas nesniedz prieku vai ieradumus, kas traucē izaugsmei. Tas viss jāizravē, kā nezāles puķu dārzā – jo mazākas tās būs, jo vieglāk izraut, kamēr lielās, dziļi ieaugušās, prasīs spēku un piepūli. Toties, kad būsim no tām atbrīvojušies, ziedam neviens vairāk neatņems spēku, un tas varēs parādīt savu skaistumu visā tā krāšņumā.

Pagātnes revīzija

Pirms doties iepirkties, vēlams ielūkoties skapī un veikt tā revīziju. Tas pats attiecas uz pagātni, pirms kaut ko mainīt, novērtē, kas tieši tevi neapmierina un pilnīgi godīgi atbildi sev uz šiem jautājumiem:

Vai esi mierā ar savu dzīvesvietu?

Vai esi laimīga un harmoniska savās attiecībās (ja tādas ir)?

Vai apkārt esošie cilvēki – draugi, paziņas, kolēģi – sniedz pozitīvas emocijas?

Vai darbs, ko dari, sniedz prieku un gandarījumu?

Ja kādā no sfērām atbilde nav pozitīva, formulē, kāpēc to vēlētos to mainīt. Atrodi vismaz piecus iemeslus pārmaiņu nepieciešamībai. Ja negatīvas atbildes ir vairākās sfērās – izvēlies prioritāro un sāc ar to.

Vide

Es nevaru parakstīt, ja apkārt ir haoss. Pie rakstāmgalda sēžos tikai tad, kad māja ir uzkopta un viss atrodas savās vietās. Taču tā ir tikai vārda kārtība virspusējā puse, jo nākamajā dienā māja būs jāuzkopj atkal. Lai vide būtu tīra arī plašākā nozīmē, jāver vaļā skapji, atvilktnes, plauktiņi, maisiņi, kastītes un lādītes, kur noglabātas vecas, nevajadzīgas lietas, kā arī sentimentālas pagātnes atmiņas.

Pēc manas krustmātes aiziešanas viņsaulē, viņas mājā atradu veselu kasti ar savām mantām no laika pirms 20 gadiem, kad tur dzīvoju. Kas tik tur nebija! Trīs mapes ar dēla bērnu dārza zīmējumiem, senu lekciju pieraksti, kartītes, vēstules, fotogrāfijas, izgriezumi no žurnāliem ar publikācijām, kurās esmu pieminēta. Pusi dienas aizmirsos šajās atmiņās to visu pārskatīdama, bet beigās atstāju tikai dažas fotogrāfijas un publikācijas. Man bija interesanti raudzīties uz savu evolūciju.

Nākamajā dienā ķēros pie kosmētikas plaukta, kur nežēlastībā krita lielākā daļa iesākto krēmu bundžiņu un sadāvināto paraudziņu klāsts. Tad kārta nāca skapim, kur, kā man šķita, sen nav nekā lieka, bet tomēr atradās. Visbeidzot ķēros pie kumodes, kur glabājās pašas nesaprotamākās lietas – dīvaini suvenīri, nevajadzīgi trauki un galda piederumi no sērijas “saimniecībā noderēs”. Lai arī pēc šī kārtošanas maratona dzīvoklī nekas īpaši nemainījās, jo viss liekais bija rūpīgi noglabāts aiz neskaitāmām durtiņām, iekšējā sajūta bija daudz vieglāka. It kā, izmetot šīs mantas, pati būtu attīrījusies.

Kā savā grāmatā “Kārtības maģija” raksta Marija Kondo: “Nekārtīga istaba atspoguļo nekārtīgu prātu.” Sakārtojot vidi, kur atrodamies, varam ķerties klāt savai “iekšējai revīzijai”.

Tas nenozīmē lietu pārlikšanu no vienas kastītes uz otru vai veco mantu aizvešanu uz laukiem. Nespēja atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām tikai liecina par to, ka neesi gatava pārmaiņām un tev ir ērti atrasties pašas radītajā komforta zonā. Mana dzīves pieredze liecina, ka agri vai vēlu šīs rūpīgi aizvērtās durtiņas nāksies vērt vaļā un ieskatīties acīs patiesībai.

Kāpēc man to ir svarīgi paturēt? Ko es zaudēšu to izmetot?

Uzdod sev šos jautājumus, kad svārsties, nespējot atbrīvoties no kādas senas mīļlietiņas. Kāpēc turies pie šīs pagātnes atmiņas un nevēlies no tās atvadīties? Savā būtībā šis jautājums ir daudz dziļāks nekā sākotnēji šķiet. Tu jau sen par to biji aizmirsusi, taču, nokļūstot pagātnes sentimenta valgos, centies noturēt to sajūtu, ko šī lieta tev kādreiz sniedza. Vienlaikus piemirstot, ka pati sen esi mainījusies.

Mana vīra darbistaba izskatās pēc noliktavas. Esam vairākkārt pārvākušies, un kamēr es šo pārvākšanos izmantoju kā iespēju atbrīvoties no liekā, viņš visu saliek kastēs un staipa no vienas vietas uz otru. 12 gadu laikā no uzglabātajām lietām Gaitim gandrīz nekas nav bijis nepieciešams. Kad vaicāju, kāpēc viņš no tā visa neatbrīvojas, saņemu atbildi, ka tas prasīšot pārāk daudz laika. Arī dzīvē viņam ir problēmas gan ar laika plānošanu, gan darbu deleģēšanu. Gaitis ir neelastīgs, atrodas nepārtrauktā laika trūkumā un pats atzīst, ka jūtas “iesprostots”, jo neredz ne galu, ne malas paša uzlikto pienākumu gūzmai.

Kad biju nolēmusi doties ceļojumā uz trim mēnešiem, viņš teica, ka labākajā gadījumā varēs pievienoties uz vienu. Veicot sava veida reorganizāciju, kas pamatā balstījās uz pienākumu deleģēšanu, mēs varējām būt kopā visu brauciena laiku. Turklāt ceļojuma laikā viņš strādāja vien pāris stundas dienā. Tātad, teorētiski, pastāvēja iespēja izlauzties no šī apburtā loka, tomēr, pārbraucot atpakaļ mājās, viss atgriezās vecajās sliedēs.

Šis ir labs piemērs, ka virspusēja kārtošana nelīdzēs. Problēma jārisina saknē, atrodot tās cēloni un izravējot to uz visiem laikiem, lai pie tā vairs nav jāatgriežas. Ja mans vīrs ne tikai apzinātos savus laika zagļus, bet veiktu pastāvīgas pārmaiņas to novēršanai, mūžīgo skriešanu vāveres ritenī varētu pārtraukt. Taču tā vietā viņš, galvu nepacēlis, joprojām sēž savā piekrautajā darbistabā.

Veicot revīziju ir būtiski formulēt mērķi, ko vēlies ar to sasniegt. Galvenajai prioritātei būtu jābūt dzīvesveida izmaiņām – pārejai uz jauniem ieradumiem. Mans mērķis nav mācīt, kā pareizi veikt revīziju, bet mudināt izprast, cik lielā mērā tas saistīts ar iekšējiem procesiem. Brīdī, kad paņem rokās lietu, kuru plāno izmest, prāts sāk argumentēt, kāpēc to vajadzētu paturēt, liekot svārstīties. Ja to izmet, tu stiprini pārliecību par sevi un savu spēju pieņemt lēmumus. Tu nevaicā padomu, rīkojies patstāvīgi, trenējot spēju neuzvelt atbildību citiem. Vienlaikus, vēlreiz izdzīvojot emocijas, ar ko saistās katra konkrētā lieta, pagātnei tiek pateiktas ardievas. Atbrīvojas kā fiziskā, tā emocionālā telpa, kas ļauj veiksmīgāk virzīties uz priekšu.

Atceros, ka pēc smagas šķiršanās no vīra, es aizgāju tikai ar pašām nepieciešamākajām lietām, domādama, ka pārējo paņemšu vēlāk. Pa to laiku no mūsu kādreizējās dzīvesvietas izvācās arī viņš, un daudzas manas piemiņas lietas, tostarp laulības gredzens, vienkārši pazuda. Šajā dzīves periodā pazaudēju vēl vairākas vīra dāvinātās rotas, kas savā ziņā atbrīvoja no smagā lēmuma – šķirties no tām pašai. Toties tas ļāva atšķirt pilnīgi jaunu lappusi manā dzīvē, kurā no pagātnes vairs nebija teju nekā.

Mantas no pagātnes ir kā smaga nasta, kas atņem enerģiju. Domājot par to, man prātā nāk kadrs no filmas “Mežone”, kur galvenā varone pirms gaidāmā pārgājiena sakrāmē mugursomu, bet tās smaguma dēļ nespēj pat piecelties. Šādi liela daļa no mums nodzīvo visu mūžu. Mīdoties uz vietas, cerot izmaiņas sākt kaut kad nākotnē, bet pēc tam secinot, ka nu jau tam ir par vēlu. Patiesībā tās ir bailes no nākotnes un nevēlēšanās kaut ko mainīt, lai cik slikti mēs justos.

Arī man pašai bija tāds dzīves periods, un manas pārmaiņas ne tuvu nebija sistemātiskas. Pēros kā “plika pa nātrēm” vairākus gadu desmitus, bet tikai tagad esmu sapratusi, ka mērķtiecīgi ar sevi strādājot to visu būtu varējusi paveikt pāris gados. Taču kā mēdz teikt – mana pieredze, mana bagātība, un tikai pateicoties tai, tagad varu dalīties savās zināšanās ar tevi. 

Ieplāno revīziju un atbrīvojies no visa liekā

Uztver to kā rituālu attiecību sakārtošanai ar pagātnes atmiņām.

Nešaubies. Ja šī lieta nav noderējusi pēdējo gadu, nenoderēs nekad. 

Saki sev patiesību. Tajās biksēs tu neielīdīsi (ja notievēsi, tāpat gribēsi jaunas), vecos lekciju pierakstus nepārlasīsi un kosmētikas paraudziņu ceļojumā līdzi nepaņemsi.

Uzraksti, kā jūties pēc revīzijas.

No kā bija visgrūtāk atbrīvoties un kāpēc?

Veicot revīziju, dari to zaļi! 

• Lietas, kas nav nolietotas, izliec pārdošanā internetā, atdod draugiem vai labdarībai!
• Visu sašķiro un izmet tam paredzētajos konteineros! It īpaši tas attiecas uz tekstilu un elektroprecēm.
• Kosmētikas trauciņus izmazgā (tūbiņas pārgriežot uz pusēm) un tikai tad izmet plastmasai vai stiklam paredzētajos konteineros!
• Gultas veļu un spilvenus ved uz dzīvnieku patversmi – šo lietu tur allaž trūkst!
• Izvērtē izmestās lietas un izdari secinājumus, lai nākotnē iepirktos apzinātāk!

Tu vari izvēlēties cilvēkus, ar kuriem būt kopā

Ja vien izmetot liekās lietas varētu atbrīvoties no pagātnes ietekmes! Tomēr apkārtējās vides sakārtošana ir pirmais solis, kas dod iespēju vieglāk sasniegt nākamo.

Nākamais jau sarežģītākais posms ir sakārtot enerģētisko vidi, proti, izravēt savu draugu, paziņu, kolēģu un pat tuvo cilvēku loku, lai tavā dārzā augtu tikai tādas puķes, kas sniedz prieku un enerģiju, iedvesmojot un pilnveidojot. No vienas puses, mūsu dzīvē nav lieku cilvēku, jo katrs sniedz savu mācību un bruģē ceļu tālākai izaugsmei. No otras – pienāk brīdis, kad konkrētā persona savu misiju mūsu dzīvē ir izpildījusi un var sākties pretējie procesi. Piemēram, attiecību sākumā tev ar dzīvesbiedru bija daudz kopēju interešu, taču, gadiem ejot, tu pilnveidojies, bet viņš palika uz vietas. Jūs abi redzat, ka vairs nespējat viens otram neko dot, bet lēmumu par šķiršanos nepieņemat. Izplatītākās atrunas – viss jau ir kārtībā, vai tad ar citu būs labāk utt.

Tas pats attiecas uz draugiem. Kādreiz jūs tikāties, pārrunājāt būtiskākos savas dzīves notikumus. Tagad jums nav nekā kopīga, bet seno ieradumu spēks liek šīs attiecības turpināt. Pavisam traki, ja draugu vai ģimenes lokā ir negatīvi čīkstētāji un mūžīgie kritizētāji, kuru kompānijā pat nepatīkami atrasties. Man ir bijušas situācijas, kad pēc tikšanās ar šādām personām sāp galva un jūtu pilnīgu enerģijas izsīkumu. Tāpat manā dzīvē ienākuši jauni cilvēki, kas pozitīvi uzlādē un sniedz prieku. Protams, ka es tikšos ar tiem, kuru kompānijā jūtos labi. Galvenais – nešaustīt sevi, nežēlot “pamesto” draugu (bieži vien viņi mīl upura lomas un apzināti sēj tevī vainas apziņu) un prioritāri domāt par sevi un savām sajūtām. Darot kaut ko pret savu gribu, tāpat nebūs nekāda gandarījuma. Cilvēks, kuru šķietami žēlojam, patiesībā tevi iztukšo, un šādā veidā mēs paši sev darām pāri.

Ejot garīgās izaugsmes ceļu, mūsu vibrācijas jeb enerģija, ko izstarojam, paaugstinās. Vibrāciju frekvenci nosaka mūsu emocijas. Pašas spēcīgākās emocijas, kas pazemina vibrācijas, ir dusmas, bailes un skumjas, bet prieks, spēks un miers šīs vibrācijas paaugstina (skat. emociju apli). Par laimi, cilvēkiem, kuriem šīs vibrācijas krasi atšķiras, ir grūti atrasties vienā telpā. Tāpēc mēs ļoti labi jūtam, kurš ir savējais un kurš nav.

Par šīm tēmām daudz savās lekcijās runā apzinātības treneris un elpošanas pasniedzējs Jānis Brūns. Esmu izgājusi visus viņa “Transformācijas kursa” līmeņus, un ir tāda sajūta, ka beidzot savā izaugsmē jūtos kā sprintere nevis mūžīgā gargabalniece. Esmu atguvusi pārliecību par sevi un saviem spēkiem, un tas radikāli mainījis manu dzīvi. Šobrīd ir tāda sajūta, ka tā puzle, ko liku pēdējos 15 gadus, beidzot sāk veidot harmonisku bildi. Daudz gabaliņu joprojām trūkst, bet ar to jau dzīve ir interesanta, ka izaugsmes ceļš nekad nebeidzas.

Sākot jebkādas pozitīvas izmaiņas dzīvē, pamazām sakārtojas arī pārējās jomas. Mūsu dzīvē ienāk jauni cilvēki, parādās negaidītas iespējas, tiek piedāvāti izaicinājumi. Jautājums – vai mēs esam šīm pārmaiņām gatavi?

Pagātnes revīzija

Pilnīgi godīgi atbildi sev uz šiem jautājumiem:

Vai esi mierā ar savu dzīvesvietu?

Vai esi laimīga un harmoniska savās attiecībās (ja tādas ir)?

Vai apkārt esošie cilvēki – draugi, paziņas, kolēģi – sniedz pozitīvas emocijas?

Vai darbs, ko dari, sniedz prieku un gandarījumu?

Ja kādā no sfērām atbilde nav pozitīva, formulē, kāpēc to vēlētos to mainīt. Atrodi vismaz piecus iemeslus pārmaiņu nepieciešamībai. Ja negatīvas atbildes ir vairākās sfērās – izvēlies prioritāro un sāc ar to.