Kā es ieguvu ticību saviem spēkiem
Vienmēr esmu bijusi laba ideju radītāja. Taču, sākot strādāt pie to realizēšanas, mans entuziasms mēdz noplakt – iesākto pametu pusratā un atkal lūkojos pēc kā jauna. Meklējot attaisnojumu šādai rīcībai, esmu to norakstījusi gan uz slinkumu, gan saprotoša biznesa partnera trūkumu. Patiesībā es nevienai no šīm idejām līdz galam nebiju noticējusi. Zemapziņā šo procesu bloķēja bailes no neizdošanās, kam savukārt cēlonis bija zemā pašapziņa un neticība saviem spēkiem.
Būtiskākais pagrieziens bija mana kārtējā ideja – veidot televīzijas šovu, kur kameru priekšā stājos pretī savām bailēm, lai uzveiktu tās vismaz fiziskajā aspektā. Pašai par lielu brīnumu, šo projektu “Sapņu ķērājas” izdevās realizēt un tas iezīmēja pilnīgi jaunu dzīves posmu.
Pirmais mērķis, ko īstenoju šova ietvaros, bija lēciens ar gumiju no vagoniņa – tādā veidā cerēju atbrīvoties no bailēm lidot. Jo tuvāk tā diena nāca, jo vairāk sevi šaustīju un cerēju, ka tas tomēr nenotiks, kaut kas nesanāks vai būs jāatceļ (klasiska reakcija, kad jāizkāpj no komforta zonas). Ja būtu iespēja, es izdomātu iemeslu, kādēļ to nedarīt, taču atpakaļceļa vairs nebija. Pāris stundas pirms lēciena pēkšņi atslābu, iestājās pilnīgs miers, gandrīz vai vienaldzība. Koncentrējos uz mērķa izpildi un brīdī, kad bija jālec, nedomāju ne sekundi. Kliegdama metos ārā no vagoniņa, un kad tas bija aiz muguras, nodomāju – no kā te vispār bija ko baidīties?
Lec un parādīsies tīkls!
Nākamais pagrieziena punkts, kas spēlēja milzīgu lomu manā izaugsmes procesā, bija roku stājas nodarbība. Šova laikā filmējām akrobātikas trikus cirkā, un treneris ieminējās, ka palīdz apgūt arī roku stāju. Ne mirkli nedomājot, pieteicos. Ja tu vaicātu, kādēļ man to vajadzēja, atbildi nesaņemtu. Tas bija spontāns lēmums, kas tikai apliecina to, ka šādos brīžos nevajag gaidīt prāta iejaukšanos. Intuīcija mums tik daudz ko pasaka priekšā! Taču tā vietā, lai tai uzticētos, mēs gaidām racionālu prāta pamatojumu.
Pirmajā nodarbībā pasniedzējs demonstrēja roku stājas tehniku, un jau pēc brīža es stāvēju uz rokām! Tiesa, pie sienas, bet uz rokām! Biju pilnīgi pārliecināta, ka to nespēju. Pēc tam sekoja uzdevums sadalīties pa pāriem un censties nostāties uz rokām bez sienas atbalsta, ar otra piepalīdzēšanu, pieturot aiz kājām. Te vairs tik gludi negāja. It kā sapratu, ka fiziski to varu, bet prāts sāka konstruēt dažādus baiļu scenārijus – ja nu nokrītu, ja nu satraumēju muguru. Tomēr centos no visas sirds, līdz beidzot uz mazu brītiņu tas izdevās.
Nav iespējams aprakstīt to emociju gammu, kas mani pārņēma tovakar braucot mājās. Es jutos TIK varena! Sapratu, ka visi bloki – šaubas, bailes, neizlēmība – ir tikai mūsu galvā. Atbraucot mājās, saņēmu zvanu no savas biznesa partneres Ievas. Tikko bijām palaidušas informāciju par savu pirmo kopējo skaistuma maratonu. Pieteikšanās nenoritēja kā plānots, un Ieva sāka šaubīties – vai maz ir vērts to turpināt? Uz sava emocionālā pacēluma viļņa man izdevās viņu (un arī sevi) pārliecināt, ka viss izdosies. Ja jau es varu nostāties uz rokām, tātad iespējams ir pilnīgi viss! Un tā arī notika.
Visu mūžu biju mocījusies ar kompleksiem, zemu pašvērtējumi, metusi plinti krūmos pie pirmajām šaubām, bet atlika nostāties uz rokām, lai es beidzot sev noticētu! Pa īstam.
Sapratu, ka esmu apzināti bremzējusi savu potenciālu, nedodot tam iespēju izpausties. Es pat nemēģināju. Tik ļoti baidījos no iespējamās neveiksmes. Paralēli, apzinātās elpošanas nodarbībās pie Jāņa Brūna, biju arī atradusi šīs problēmas cēloni, tomēr pat šo mezglu psiholoģiskā atšķetināšana nespēja paveikt to, ko fiziskais aspekts.
Šobrīd man izdodas viss, kam veltu savu enerģiju, jo esmu pārliecināta par izdošanos. Beidzot esmu sākusi pelnīt, nevis dzīvot no algas līdz algai. Mainījusies arī attieksme pret naudu, domāju plašāk, kaļu ambiciozus plānus par lauku saimniecības attīstību. Protams, ir arī emocionāli atkritiena brīži, bet tos uztveru mierīgi. Necenšos sevi lauzt, ja vēlos atpūsties un neko nedarīt, ļauju to sev. Galu galā – esmu sava laika un dzīves pavēlniece.
Mana galvenā atziņa no šīs pieredzes – viss ir galvā. Ja tu jakt kam netici, tas arī nenotiek. Savukārt ticība atver daudzas durvis un iespējas, mums tikai atliek to izmantot.
